Valensija - Maģistra studijas IV

Jau pagājuši gandrīz 2 mēneši kopš mana iepriekšējā ieraksta... Nekas daudz būtībā nav mainījies. Pasniedzu angļu valodu, aptaujāju cilvēkus, utt. Esmu darba meklējumos, bet palēnām viss vairāk vai mazāk „saliekas pa plauktiņiem”. Studijās esmu nodevusi vienu referātu par globalizācijas mītiem un šobrīd esmu grupu darba rakstīšanas procesā. Aizstāvam viedokli, ka ASV turpinās būt Pasaules lielvara. Ziemassvētki un Jaunais gads tikai nosvinēti ļoti internacionālā sabiedrībā. Pelēkos zirņus meksikāņi un serbietes atzina par labiem esam, tāpat kā speķa pīrādziņus un piparkūkas.

Arvien biežāk uz ielas, sabiedriskajā transportā un paziņu mājas ballītēs sastopu pazīstamus cilvēkus, Valensija jau atkal pārvēršas par manu pilsētu. Patīkami būt daļai no kaut kā, biju uz sporta brīvprātīgo Ziemassvētku pasākumu, svētku vakariņās ar kursabiedriem, saņēmu vīnu un apsveikumus no darbiņu kolēģiem, apmainījāmies ar dāvanām un tipiskiem savu valstu saldumiem ar draudzenēm.

Šodien kā 2. Janvārī cenšos apdarīt visādas lietiņas, ko pa svētku laiku biju atstājusi novārtā. Elīna, tavs sūtījums rīt tiks nodots pastā! Visiem lielais paldies par Ziemassvētku sūtījumiem un sveicieniem. Kaut kā esmu runājusi, sazvanījusies tik daudz pa šiem diviem mēnešiem, ka pat nezinu, ko lai pastāsta. Ir bijušas darba intervijas, ik pa laikam kāds jauns skolnieks uzradies un pazudis. Draudzenēm plāni pēc eksāmeniem doties uz Maroku, bet tā bija mana pagājušā gada valsts, šogad vēl nezinu savus ceļojumu mērķus. Vecgada vakarā sarakstīju savas 2012. gada apņemšanās, bet beigu beigās kaut kā sanāca ne tik nopietni, kā biju iecerējusi. Varu teikt, ka 2011. gada mērķus biju izpildījusi par 72%.

Vienu gan es zinu, šis būs īpašs gads, kā nekā – manējais – Pūķa gads! Priekā un lai piepildās viss iecerētais un arī tas, par ko pat neuzdrīkstaties sapņot. Punkts 2011.

Valensija - Maģistra studijas III

Izskatās, ka pie rakstīšanas spēju piesēsties aptuveni reizi divās nedēļās. Šoreiz laikam ir gana daudz ko stāstīt.

Pirmo reizi darbojos kā Valensijas sporta brīvprātīgā, palīdzēju ar kafijas (lasīt coca-colas un sālītu nūjiņu) pauzēm skolu sporta kongresā. Rīt laikam atkal būs kāda aktivitāte saistībā ar riteņbraukšanu, par to man vēl konkrētas informācijas nav, pēc Barselonas – Valjadolidas brauciena (par to nākamajās rindkopās) biju mazliet saaukstējusies. Nu jau pēc sava zāļu maisiņa patērēšanas ir labāk.

Lekcijām palēnām jāsāk gatavot prezentācijas, konspekti un jāgatavojas grupu debatēm. Šodien liela apņemšanās mācīties un sakārtot visus mācību materiālus (galu galā par to izprintēšanu samaksāju 25 eiro un noteikti būs vēl vairāk). Ar Anu un Anju sākām apdomāt  printera iegādi. :D Būtībā tas nav joks, jo, vismaz spriežot pēc Latvijas cenām, tas atmaksātos.

Ar privātstundām iet visādi. Vienu nedēļu nopelnu 40 eiro, citu atkal tikai 15, jo kāds no skolēniem „noplaukst”, cits atkal izdomā atlikt uz nākamo nedēļu. Šobrīd izskatās, ka man ir divi stabilie skolnieki – deviņgadīgais Federiko angļu valodai un Alfonso, kam mācu krievu valodas pamatus. Vācu valodu mazliet esmu atstājusi novārtā, bet no maniem plāniem tā nekur nav pazudusi. To es varu apsolīt.

Nedēļa no 24. Līdz 30 oktobrim bija pati aizņemtākā, kāda man vien Valensijā ir bijusi. Dienas bija saplānotas pilnas no rīta līdz vakaram. Biju uz vairākām darba intervijām, no kurām gan diemžēl neviena nevainagojās panākumiem. Sestdien pat  tik stundu pirms došanās uz Barselonu novadīju krievu valodas privātstundu. Pēc tik trakas nedēļas tiešām likās, ka atpūta ir nopelnīta.

Sitčesa

Sitčesa

Tātad sestdienas pēcpusdienā ierados Barselonā, kur satikos ar Elīnu, lai mazliet apskatītu to, kas tur vēl nebija redzēts. Laiks mūs lutināja, jo atšķirībā no lietainajām Valensijas un Valjadolidas, tur spīdēja saulīte un bija karsti. Ātrā skrējienā uzspējām vēl kopā ar Elīnas mammu un māsīcu, viņām vakarā bija jāuzsāk mājupceļš uz Latviju,  apskatīt Barselonas pludmali. Pēc tam palikām divas ar vienu niecīgu problēmiņu. :D Par spīti visiem maniem centieniem saorganizēt naktsmājas ar Couchsurfing un spāņu paziņu palīdzību, pirmajai naktij Barselonā mums apmešanās vietu neizdevās atrast. Beigu beigās Djego mums sameklēja hosteli netālu no Barselonas esošajā ciematiņā Sitčesā (Sitges).

Skats no Gueja parka

Sitčesa ir geju kūrortpilsētiņa, kas vasarās ir ļoti populāra. Pludmale tur ir ļoti skaista un iespaidīga. Izstaigājām ciematiņu krustu šķērsu kādas trīs reizes, izskatījās, ka rudenī jau tur viss sāk mazliet pieklust, bet pagaidām ļaužu tur vēl bija gana. Pludmalē pat apsvērām domu par peldēšanos, vienīgi, pateicoties Martas ierakstam FB par to, ka viņa Valjadolidā jau valkā cimdus, man kaut kā nenesās prāts vienā ceļojumā ņemt līdzi šalli, cimdus un peldkostīmu. :D Ne vien cimdi, bet arī peldkostīms būtu noderējis. (Paldies, mammu, par jaunajiem rozā puscimdiņiem :) )

Sagrada Familia

Gaudi

Nākamajā rītā atgriezāmies Barselonā, kur uzreiz devāmies uz savu rezervēto hosteli. 16 eiro ar brokastīm par gulēšanu 8vietīgā jauktajā istabā. Internets arī brīvi pieejams, hostelis gana tīrs un labas iespējas vakariņu gatavošanai. Ēdām Elīnas mammas atvestos griķus. Forši. Visi, protams, brīnījās, kas tas ir. Tā kā visu dienu bijām kārtīgi staigājušas, apskatot Gaudi projektētās ēkas, Katedrāli, Sagrada Familia, Gueja parku, Montžuiku un vairākkārtīgi šķērsojot Las Ramblas, vakaru pavadījām mierīgi hostelī.

Svētā Antonija tirgus

Pirmdien no rīta cēlāmies laicīgi, lai spētu gan kārtīgi pabrokastot un sakrāmēt somas, lai, vēl pirms došanās uz lidostu, apskatītu Svētā Antonija tirgu, kurš gan šobrīd tiek restaurēts, tāpēc visa tirgus rosība ir pārcelta uz pagaidu Paviljonu turpat blakus.

Iegādājāmies saldumus, ko aizvest kā ciemakukuli uz Valjadolidu, kā arī Spānijas laukumā notiesājām Siera kūku par godu Elīnas vārda dienai. (Mazliet ar novēlošanas gan.)

Valjadolias lidostā pieklājība un latviešu šokolāde mums ļāva ietaupīt 3 eiro par autobusa biļetēm uz Valjadolidas centru. Tikām sagaidītas ar pusdienām. Vēlāk vakarā devāmies izbaudīt Valjadolias Halloween noskaņu, to gan vairāk atzīmē padsmitgadīgi cilvēki. :D

Otrdien devāmies pastaigā pa Valjadolidu, jau trešo reizi apskatīju vecpilsētu, kā arī pirmo reizi šķērsoju Valjadolidas jauno tiltu. Par vēlēšanos neaizmirsu. :) Papusdienojām pie Djego vecākiem un vēlāk iepazināmies ar Elīnas kolēģi.  

Trešdien atgriezos Valensijā ar saaukstēšanās sajūtu, pateicoties Valjadolidas lietum, kondicionieriem lidmašīnās un autobusos.

Pēc atpūtas, ceļojumiem un brīvdienām laiks atkal ķerties pie mācībām un darbiem.

Valensija - Maģistra studijas II

Ir pagājušas divas krietni aizņemtas nedēļas. Esmu nokārtojusi ārzemnieku identifikācijas karti/dokumentu NIE. Tam bija nepieciešams dzīvokļa līgums vai manā gadījumā dzīvokļa biedrenes, kas jau pierakstīta konkrētajā adresē, klātbūtne dokumenta pieprasīšanas brīdī. Pēc adreses dokumenta saņemšanas devos uz policijas iecirkni, lai man izsniedz NIE. Interesanti, ka iecirknis, kur NIE izsniedz tikai Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, likās gana pilns ar šaubīgiem ļaudīm. Visur ir arī uzraksti, ka pirmo reizi iebraukušajiem rumāņiem strādāšanai Spānijā nepieciešamas darba atļaujas. Nebrīnos, jo 80% no iecirknī esošajiem cilvēkiem bija vai nu bulgāri vai rumāņi, redzēju arī dažus poļus un lietuviešus, kas ne vārda nezināja spāniski.

Katrā ziņā, sagaidījusi savu rindu, iesniedzu savus dokumentus, tieku pie lappiņas par valsts nodevu, kas jāsamaksā bankā un dodos to arī nomaksāt. (10,2 eiro) Pēc tam atgriežos iecirknī un no jauna gaidu rindā, šoreiz gandrīz stundu. Beigu beigās saņemu savu NIE dokumentu. (8.30 bijām saņemt isziņu par dzīvesvietu un neilgi pirms 13.00 NIE bija „kabatā”).

Piektdien atvēru sev bankā kontu un, kā izrādījās, tas nebūt nav tik sarežģīti, kā to stāstīja pagājušajā gadā. (Konta atvēršana prasīja 15 minūtes), šodien došos pēc savas kartes.

Ar universitāti arī viss ir kārtībā, tikai ļoti daudz lasāmo tekstu, prezentāciju, grupu darbu. Ir daži jauni kursabiedri, vēl joprojām ik pa reizei pēc lekcijām paliekam parunāties un iedzert kādu aliņu par 1 eiro. :D

Sestdien pie manis atbrauca ciemos Marta, Elīna un Djego no Valjadolidas. Viņiem tā bija pirmā reize Valensijā, tāpēc izrādīju gan Artes y Sciencias, gan vecpilsētu, gan ostu, molu un pludmali (Valensijas pludmalē tagad var redzēt pa kādai medūzai krasta smiltīs), gan lielo parku un daudz ko citu. (Cik nu vien 1,5 dienā var izstaigāt). Svētdien sarīkojām vakariņas, beigu beigās atnāca mazāk ēdāju nekā paredzēts, tāpēc šonedēļ vairs negribu redzēt makaronus. Pirmdien visi kopā aizbraucām uz ciematiņu Xabia, bet apmetāmies citā ciematiņā Morairā, kas ir gana populārs un atpazīstams ar svau skaisto pludmali. Skats tur ir neaptverams. Paldies Elīnai par labiem kontaktiem. ;) Uzņemšana bija lieliska. (bildes būs kaut kad vēlāk). Izpeldējāmies, atpūtāmies un izbaudījām skaistu pirmdienu.

Vakar pasniedzu savu pirno angļu valodas nodarbību, viss kārtībā. Nolēmu iesaistīties Valensijas reģiona sporta brīvprātīgajos, piektdien pirmā tikšanās, varbūt izdosies dzirdēt kaut ko no kongresa, kurā man ļoti gribējās piedalīties, bet dalības maksa bija gana augsta, lai atliktu to uz citu iespējami veiksmīgu gadījumu.

Vēl domāju, vai iet šodien ar kursabiedirem uz koncertu vai nē, jo būtībā nezinu nevienu no tur spēlējošajām grupām. :D

Diezgan regulāri otrdienās eju uz tandēmu, ali praktizētu vācu valodu, jāatzīst, ka ar to iet gana švaki un beigu beigās lielākā daļsa sarunas izvēršas spāniski, bet es cenšos. Gribu,lai patiešām varu teikt, ka pārvaldu 5 nevis 4,5 valodas. + sāku domāt, ka varbūt vajadzētu apgūt kādas frāzes valensiešu valodā. Šodienai pietiks – man vēl šis tas jāpalasa pēcpusdienas vieslekcijai + jāaizminas uz banku. Bildē medūza, ko redzēju Valensijas pludmalē.

Valensija - Maģistra studijas I

Jauna ēra Valensijā.

Kā jau parasti nekad pirmajā nedēļā nespēju uzrakstīt par to, kā ir gājis, jo reāli jau noticis tik maz un it kā tik daudz. Neliels atskats par septembra beigām, un tad jau par oktobra sākumu, kas, manuprāt, ir izvērties daudz interesantāks.

Tātad: 27. Septembra vakarā ierados Valensijas lidostā (Rix-Brus-Val). Kā izrādījās, man ir saglabājušies vēl daži autobusa braucieni, bet metro biletes gan tikušas izmantotas līdz pēdējai. Ar metro dodos pie Līvas, kuras dzīvokli atrodu ļoti veiksmīgi.    

Līvai par prieku jau Rīgas lidostā izšķīros par labu ciemakukulim - latviešu alum un savus sporta apavus atstāju Rīgā, tātad ikrīta skrējiena izpaliks (nekad gan vēl nav sanākusi, tā kā diža pārmaiņa jau nebūs, hahaha). Vēl, runājot par lidostām, cilvēki Briselē, gaidot reisu uz Valensiju, domāja, ka es vai nu esmu sajaukusi lidojumus vai nu vienkārši neesmu pie visai pilna prāta (divi džemperi, mētelis, zābaki, šalles un no kabatām ārā lienošie cimdi nevarēja radīt nekādu ilūziju par to, ka es dodos uz +33 grādus silto Valensiju.

Ieradusies pie Līvas, tieku informēta, ka man tiks atvēlēts pašai savs gandrīz istabas formāta kakts – brīnišķīgi un šovakar ir plānots gājiens uz Bodega Fila (mūsu kādreizējām mājām diezgan tuvais Tapu bāriņš (Mammu, tēti – jums tur patika :) ).

Tapas kā vienmēr ir lieliskas, un nemaz nezināju, ka man tik ļoti pietrūja Jamon (spāņu īpašais šķinķis).

Nākamajā dienā dodos apciemot mūsu ERASMUS laika tutoru Anacleto, aizvedu ciemakukuli – Laimas šokolādīti. Viņš ir atsaucīgs un gatavs līdzēt ar jebkuru muļķīgāko studiju jautājumu. :D Daudz laika pavadu, staigājot no viena biroja uz otru, kārtojot dažādus papīrus, bet katrā ziņā tagad esmu reģistrējusie sun jau mācos tajā studiju programmā, ko biju izvēlējusies kā pirmo prioritāti. Lēnām kārtoju NIE un meklēju darbiņu, šodien biju uz pirmo interviju, kas, neatkarīgi no rezultāta, būs laba pieredze.

Lekcijas ir interesantas, īpaši mani interesē priekšmets, kur, šķiet, ka ir visstingrākais profesors. Vakar starp lekcijām ar kursabiedriem kopīgi dzērām kafiju un pēc lekcijām pāris aliņus. Jauki. Nolēmām, ka tā kā puse no kursa ir ārzemnieki un otra puse spāņi, tad sarīkosim pasākumu, kur katrs gatavos kādu tipisku ēdienu no savas valsts vais pāņu gadījumā no sava reģiona, ciemata vai vienkārši kaut ko labi garšīgu. Patīkami.

Esmu iedraudzējusies ar serbieti Anu, šodien kopīgi maldījāmies pa un beigu beigās „atkodām” ekonomikas fakultātes bibliotēku. Manuprāt, diezgan neloģiski sakārtota. Paņēmu sev divas grāmatas vācu valodas apguvei (otrdien biju uz tandēmu vakaru praktizēt vācu valodu, godīgi sakot ar A1 līmeni ir diezgan grūti uzturēt normālu sarunu ilgāk nekā pusstundu :D), angliski „trīs vīri laivā” un Makroekonomikas pamatus spāņu valodā. Vispār ir forši dzīvot tuvu universitātei.

Vakar biju uz Happyerasmus biroju, kur savācu savu jauno ERASMUS atlaižu kartiņu. :D Satiku Felipi un Karīnu, forši satikt cilvēkus, ko tu jau pazīsti, piederības sajūta lēnām atgriežas.

Sestdien biju ballēties ar AEGEE-Valensija prezidentu Alberto un Pablo, kas šogad piedalījās AEGEE-Ogre Vasaras Universitātē. Bijām uz vienu no pēdējām ballītēm, kad ir atvērta kluba Umbracle terrase Mākslas un Zinātnes pilsētā.

Šovakar laikam dosimies ballēties ar Anu no Serbijas un Aniu no Polijas; tad jau līdz nākamam ierakstam.

Back in reality...

Nu jau vairāk kā 1,5 mēnesi esmu atkal Latvijā. Tā arī kārtīgi nepabeidzu savus Spānijas iespaidus, jo vēl pēc Bulgārijas biju arī Marokā, vēl pirms tam pāries ciematiņos netālu no Valensijas, kā arī skatīties futbolu lielajā stadionā un spēlēt basketbolu.Jāatzīst, ka ceļš mājup man atklāja, ka nevēlos atkārtot naksnīgu palikšanu Milānas lidostā. Esot Rīgā, jau esmu paspējusi satikt lielāko daļu cilvēku, ko gribētos un vajadzētu satikt. Esmu pārdzīvojusi aukstuma periodu un nu jau pie tā visa esmu pieradusi. Vienīgi dikti negribas meklēt gumijas zābakus, cerams,. ka šogad bez tiem spēšu iztikt. Šobrīd mana galvenā rūpe ir uzrakstīt Bakalaura darbu un atskaiti semināram. Tāpat vēl dažas diezgan nereālas idejas, bet nu varbūt izdodas.
No Spānijas man pietrūkst, ka cilvēki vairāk sveicinātos un sarunātos, daudz vairāk smaidītu. Tāpat šeit nekādu lielo prieku neizraisa pārgalvīgi šoferi Rīgas ielās, kuri mēģina bez ātruma samazināšanas izdarīt pagriezienus, nemaz neņemot vērā, vai iet kāds cilvēks vai nē. Cerams, ka sniegs nokusīs ātri un ūdens no ielām pazudīs vēl ātrāk, jo vēl vienu peļķes "uzgāzienu" negribu piedzīvot.
Pagaidām tas ir viss. Drīzumā centīšos uzrakstīt kaut ko interesantāku.
Un vēl es cītīigi skatos hokeju :D http://www.youtube.com/watch?v=j5PjmV3-gk8

Ieviņa Valensijā ala "Ieviņa Āfrikā" 14.turp.

Bulgārija

Sofija

Sofija

Veļiki Turnovu

Nu tad tā. Ceļojums uz Bulgāriju iesākās nemaz ne tik veiksmīgi. Pirmo reizi lidoju ar Wizzair, un iespaids ne tas labākais. Jau sākot ar to, ka nebija iespējams iečekoties internetā, tāpēc nācās būt lidostā ļoti laicīgi pirms lidojuma, kurš arīdzan aizkavējās par 4 stundām. Labi, ka vismaz izsniedza vakariņu talonus. Sofijā es ierados nevis 23.55, kā bija paredzēts, bet gan 04.00 L Labi, ka Linda, mani gaidot, bija sapazinusies ar lidmašīnas personālu, praktizējot bulgāru valodu. 6 stundas Valensijas lidostā bija pārāk nogurdinošas. Visbeidzot biju laimīgi tikusi galā, ar taksi aizbraucām pie brīvprātīgajām no Zviedrijas, Polijas un Irānas, kur Linda bija sarunājusi naktsmājas. No rīta viņas mūs pacienāja ar brokastīm, bija laiks doties izstaigāt Sofijas svarīgākās vietas. Ievērtējām Ziemassvētku rotājumus gan dienas, gan nakts laikā. Nevarēju beigt brīnīties par urļīgo cilvēku modi, vecajiem auto, kiriļicu uz zīmēm un uzrakstiem, uzkasīti gofrētajām frizūrām, daudzajiem suņiem ielās. Bulgārija laikam ir vieta, kur var izārstēties no mīlestības pret suņiem. Lai gan es jau laikam tomēr būtu tur trakā suņu tante. Sofijā tiku pie jauna drauga, viņš mūs uzticīgi pavadīja kādas desmit minūtes, pametot savu iesildīto vietiņu katedrāles pakājē. Līdz, šķiet, viņš saprata, ka gardumu mums nav un ka uz mājām līdzi arī neņemsim. Izstaigājām krustu šķērsu Sofijas ieliņas, redzējām onkulīšus parkā spēlējam šahu, parciņu, kas sakoptības ziņā atgādināja kādu nomaļāku, aizaugušu mežmalu. Pēc kārtīgas pastaigas Sofijā, atgriezāmies brīvprātīgo meiteņu dzīvoklī, lai vēlāk ar viņām kopā dotos galvaspilsētas naktsdzīvē. Bijām vairākos bāriņos, kādā glamūrīgākā, kādā alternatīvā, kādā pavisam vienkāršā, vēl kādā pavisam pagrīdes. :D Mājupceļā uzēdām baņicu ar kaškavalu (sieru). No rīta agri, agri devāmies ceļā, lai apskatītu Bulgārijas vidienē esošo pilsētu – Veļiki Turnovu, kas atrodas tiešu pusceļā starp Sofiju un Varnu ( uz katru pusi 3 h brauciens). Negaidīti Veļiko Turnovu pilsētā bija ļoti silts, kādi 18 grādi. Ļoti jauka, gleznaina pilsētiņa. Protams, šur tur pavīd arī padomiskie elementi. Ielas, kā jau Sofijā pierasts, ļoti nelīdzenas un izdangātas. Cītīgi jāskatās, kur liec kāju, lai neizmežģītu potīti vai lai neiekāptu kādā suņu kaksī. Tā kā man bija koferītis, tad ir jāatrod bagāžas glabātava uz pāris stundām, lai varētu normāli izstaigāt pilsētiņu. Informācijas centrā mums laipni atvēl bezmaksas kaktu, kur atstāt bagāžu uz pāris stundiņām, jo vienīgā īstā glabātava atrodas krietni tālu dzelzceļa stacijā. Pēc pāris stundu staigāšanas 18 grādu siltumā (!!!) turpinām ceļu uz Varnu. Manā pirmajā vakarā Varnā izlemjam tikai atpūsties Lindas mājās, skatoties filmu un ēdot manis atvesto Turronu. Linda mani arī iepazīstina ar bulgāriem tipisku mūziku - čalgu (chalgu), kas nu ir tāds briesmīgs, malziet austrumniecisks pops. http://www.youtube.com/watch?v=q1e-GG81IAU Dienas Varnā pavadām gan staigājot pa pilsētu, gar jūras malu, bildējoties ar Ziemassvētku dekorācijām gan dienas, gan nakts laikā. Nakts laikā Melnā jūra šķiet ļoti trauksmaina un mazliet biedējoša, pūš auksts vējš, un tapa skaidrs, ka man jāiegādājas cepure, jo gaisa temperatūra ir nokritusi krietni zemu līdz pat mīnus četriem grādiem. Iepazīstos ar Lindas Bulgārijas draugiem, vakariņojam, dodamies izbaudīt Varnas naktsdzīvi, kura nav uz pusi tik aktīva kā tas varētu būt vasaras laikā, kad visa jūras mala ir kā nosēta ar krodziņiem. Pietiekami bieži arī gadās izbaudīt teicienu „Welcome to Bulgaria!”, (Laipni lūgti Bulgārijā!) jo daudzas lietas nespēj izskaidrot pat paši bulgāri. Protams, Varna arī ir pilna ar apkārt klimstošiem suņiem. Vienu vakaru mūs ar Lindu jau no viņas mājām pavadīja 3 suņi, no kuriem viens ārkārtīgi gribēja draudzēties, pat uzleca man virsū. Vēlāk, kad satikām vēl trīs cilvēkus, mūsu bariņam pievienojās arī vēl divi suņi. Staigājām pa Varnu 5 cilvēki un 5 suņi. Nākamajā dienā kāds īpaši uzticīgs suns mūs pat pavadīja divreiz, šķiet, ka bija gaidījis netālu no Lindas mājas kādas 2 stundas. :D Izmantojot iespēju ietaupīt, aizgāju arī pie manikīra, kas man tur izmaksāja 9 levas jeb 4,5 eiro. Mazliet citas cenas kā Spānijā. No visām trim pilsētām, ko es Bulgārijā apskatīju, vislabāk man patika Varna. Domāju, ka vasarā tā varētu šķist vēl pievilcīgāka.

Veļiki Turnovu

Varna

Varna

Patīkami ir tas, ka lielākā daļa cilvēku saprot angliski, daudzas lietas arī vismaz rakstās līdzīgi kā krievu valodā, tāpēc vienīgi taksī uz lidostu izmantoju pāris frāzes bulgāru valodā, lai mazāka iespēja tikt apkrāptai. Ceļā no Varnas uz Sofiju autobusā pavadīju sešas stundas, noskatoties autobusā 3 filmas bez skaņas un ar subtitriem bulgāru valodā. Nepagāja ne 13 stundas, kad no Lindas dzīvokļa Varnā biju nonākusi savā dzīvoklī Valensijā.