Nu tad tā. Ceļojums uz Bulgāriju iesākās nemaz ne tik veiksmīgi. Pirmo reizi lidoju ar Wizzair, un iespaids ne tas labākais. Jau sākot ar to, ka nebija iespējams iečekoties internetā, tāpēc nācās būt lidostā ļoti laicīgi pirms lidojuma, kurš arīdzan aizkavējās par 4 stundām. Labi, ka vismaz izsniedza vakariņu talonus. Sofijā es ierados nevis 23.55, kā bija paredzēts, bet gan 04.00 L Labi, ka Linda, mani gaidot, bija sapazinusies ar lidmašīnas personālu, praktizējot bulgāru valodu. 6 stundas Valensijas lidostā bija pārāk nogurdinošas. Visbeidzot biju laimīgi tikusi galā, ar taksi aizbraucām pie brīvprātīgajām no Zviedrijas, Polijas un Irānas, kur Linda bija sarunājusi naktsmājas. No rīta viņas mūs pacienāja ar brokastīm, bija laiks doties izstaigāt Sofijas svarīgākās vietas. Ievērtējām Ziemassvētku rotājumus gan dienas, gan nakts laikā. Nevarēju beigt brīnīties par urļīgo cilvēku modi, vecajiem auto, kiriļicu uz zīmēm un uzrakstiem, uzkasīti gofrētajām frizūrām, daudzajiem suņiem ielās. Bulgārija laikam ir vieta, kur var izārstēties no mīlestības pret suņiem. Lai gan es jau laikam tomēr būtu tur trakā suņu tante. Sofijā tiku pie jauna drauga, viņš mūs uzticīgi pavadīja kādas desmit minūtes, pametot savu iesildīto vietiņu katedrāles pakājē. Līdz, šķiet, viņš saprata, ka gardumu mums nav un ka uz mājām līdzi arī neņemsim. Izstaigājām krustu šķērsu Sofijas ieliņas, redzējām onkulīšus parkā spēlējam šahu, parciņu, kas sakoptības ziņā atgādināja kādu nomaļāku, aizaugušu mežmalu. Pēc kārtīgas pastaigas Sofijā, atgriezāmies brīvprātīgo meiteņu dzīvoklī, lai vēlāk ar viņām kopā dotos galvaspilsētas naktsdzīvē. Bijām vairākos bāriņos, kādā glamūrīgākā, kādā alternatīvā, kādā pavisam vienkāršā, vēl kādā pavisam pagrīdes. :D Mājupceļā uzēdām baņicu ar kaškavalu (sieru). No rīta agri, agri devāmies ceļā, lai apskatītu Bulgārijas vidienē esošo pilsētu – Veļiki Turnovu, kas atrodas tiešu pusceļā starp Sofiju un Varnu ( uz katru pusi 3 h brauciens). Negaidīti Veļiko Turnovu pilsētā bija ļoti silts, kādi 18 grādi. Ļoti jauka, gleznaina pilsētiņa. Protams, šur tur pavīd arī padomiskie elementi. Ielas, kā jau Sofijā pierasts, ļoti nelīdzenas un izdangātas. Cītīgi jāskatās, kur liec kāju, lai neizmežģītu potīti vai lai neiekāptu kādā suņu kaksī. Tā kā man bija koferītis, tad ir jāatrod bagāžas glabātava uz pāris stundām, lai varētu normāli izstaigāt pilsētiņu. Informācijas centrā mums laipni atvēl bezmaksas kaktu, kur atstāt bagāžu uz pāris stundiņām, jo vienīgā īstā glabātava atrodas krietni tālu dzelzceļa stacijā. Pēc pāris stundu staigāšanas 18 grādu siltumā (!!!) turpinām ceļu uz Varnu. Manā pirmajā vakarā Varnā izlemjam tikai atpūsties Lindas mājās, skatoties filmu un ēdot manis atvesto Turronu. Linda mani arī iepazīstina ar bulgāriem tipisku mūziku - čalgu (chalgu), kas nu ir tāds briesmīgs, malziet austrumniecisks pops. http://www.youtube.com/watch?v=q1e-GG81IAU Dienas Varnā pavadām gan staigājot pa pilsētu, gar jūras malu, bildējoties ar Ziemassvētku dekorācijām gan dienas, gan nakts laikā. Nakts laikā Melnā jūra šķiet ļoti trauksmaina un mazliet biedējoša, pūš auksts vējš, un tapa skaidrs, ka man jāiegādājas cepure, jo gaisa temperatūra ir nokritusi krietni zemu līdz pat mīnus četriem grādiem. Iepazīstos ar Lindas Bulgārijas draugiem, vakariņojam, dodamies izbaudīt Varnas naktsdzīvi, kura nav uz pusi tik aktīva kā tas varētu būt vasaras laikā, kad visa jūras mala ir kā nosēta ar krodziņiem. Pietiekami bieži arī gadās izbaudīt teicienu „Welcome to Bulgaria!”, (Laipni lūgti Bulgārijā!) jo daudzas lietas nespēj izskaidrot pat paši bulgāri. Protams, Varna arī ir pilna ar apkārt klimstošiem suņiem. Vienu vakaru mūs ar Lindu jau no viņas mājām pavadīja 3 suņi, no kuriem viens ārkārtīgi gribēja draudzēties, pat uzleca man virsū. Vēlāk, kad satikām vēl trīs cilvēkus, mūsu bariņam pievienojās arī vēl divi suņi. Staigājām pa Varnu 5 cilvēki un 5 suņi. Nākamajā dienā kāds īpaši uzticīgs suns mūs pat pavadīja divreiz, šķiet, ka bija gaidījis netālu no Lindas mājas kādas 2 stundas. :D Izmantojot iespēju ietaupīt, aizgāju arī pie manikīra, kas man tur izmaksāja 9 levas jeb 4,5 eiro. Mazliet citas cenas kā Spānijā. No visām trim pilsētām, ko es Bulgārijā apskatīju, vislabāk man patika Varna. Domāju, ka vasarā tā varētu šķist vēl pievilcīgāka.
Veļiki Turnovu
Varna
Varna
Patīkami ir tas, ka lielākā daļa cilvēku saprot angliski, daudzas lietas arī vismaz rakstās līdzīgi kā krievu valodā, tāpēc vienīgi taksī uz lidostu izmantoju pāris frāzes bulgāru valodā, lai mazāka iespēja tikt apkrāptai. Ceļā no Varnas uz Sofiju autobusā pavadīju sešas stundas, noskatoties autobusā 3 filmas bez skaņas un ar subtitriem bulgāru valodā. Nepagāja ne 13 stundas, kad no Lindas dzīvokļa Varnā biju nonākusi savā dzīvoklī Valensijā.
(Sen jau uzrakstīts,bet mazliet aizkavējies turpinājums :D )
Ir pagājusi nedēļa. Piektdienā džeza pasākumu nokavējām, kad aizgājām visas vietas jau bija aizpildītas, un cilvēkus vairs iekšā nelaida. Lai nebūtu par velti posušās ar meitenēm aizgājām pasēdēt uz krodziņu „Bla, bla, bla” :D. Tur gatavo ļoti garšīgus augļu kokteiļus. Vēlāk devāmies uz Kačas dzīvokli (vēlāk, jo viņa uz koncertu paspēja :D). Un pēc tam ar ričukiem aizbraucām atrādīt Emīlijas draudzenei klubu „Mya”, kas atrodas mākslas un zinātnes pilsētā. Sestdien un svētdien atpūtāmies, biju uz kino uz filmu „Skyline”, neiesaku. Šonedēļ pagatavoju gan biezpiena cepumus, gan sacepām pīrādziņus un sašķovējām kāpostus. Šo sestdien pie mums dzīvoklī esam ieplānojušas latviešu ballīti. Redzēs, kā sanāks. Vēl bijām peldbaseinā, tagad laikam iesim biežāk, lai arī mazliet traucē obligātā peldcepure. :D (atkal nācās iepirkties „ķīniešos”) Pirmdien arī internetā sekojām līdzi futbola spēlei starp Madridi un Barselonu. {Mēs par Barselonu, lai gan vispār jau par Valensiju :D }
Trešdien bijām uz mūsu iecienīto „Tucan” klubiņu. Lekcijas turpina būt tikpat aizraujošas kā iepriekš. :D uztaisījām angļu valodā prezentāciju par sieviešu diskrimināciju. Žēl, ka īsti nesanāca pareizā formātā, jo mums nav nepieciešamās programmas. :( Vakar bijām uz poļu puiša dzimšanas dienu. Cienāja visus ar ļoti, ļoti garšīgu tomātu zupu (Pomidorova vai kaut kā tml.) un vistas zupu, abas bija ļoti gardas. Un šodien jāsāk gatavoties rītdienas kulinārijas brīnumiem. Un dzīvoklī turpina kļūt arvien aukstāks, līmējam ciet logus un laikam tomēr būs jāiegādājas elektriskais sildītājs. (5diena) Latviešu ballīte izdevās. Visiemgaršoja rosols, pīrādziņi, skudru pūznis un ābolu pīrāgi. Par ķiploku grauzdiņiem neviens sajūsmu neizrādīja. :D To mums vēl ir daudz. Svētdienu pavadījām mierīgi. Vakarā biju uz kino. Un šodien lēnām sāku domāt par to, kas jāņem līdzi uz Bulgāriju ciemos pie Lindas. :) Kā arī šodien pamodāmies ar pārsteidzošu sajūtu, ka ārā ir ļoti, ļoti silts. 23 grādi!!!! Cerams, ka tāds pieturēsies ilgi. Tik dīvaini, ka ārā ir daudz siltāks kā mums dzīvoklī. Braukājāmies ar riteņiem, apskatījām Mākslas un zinātnes pilsētā izvietotās āra ekspozīcijas. Pabraukājām pa parku, pastaigājām pa vecpilsētu. Izbaudījām siltumu. Un rīt es braucu uz Bulgāriju.
Novembrī esmu stipri noslinkojusi un esmu uzrakstījusi ļoti maz. Laikam tāpēc, ka ir noticis ļoti daudz kas. Sākām beidzot lietot televizoru, atradām dažas diezgan izklaidējošas spāņu programmas. Pie manis ciemos atbrauca mamma un tētis, tiku pie latviešu saldskābmaizes, saldumiem. Izstaigājām, apskatījām un nobaudījām visu, ko vien četrās dienās Valensijā var paspēt. Bijām gan Valensijas bioparkā, mākslas un zinātnes pilsētā, ostas rajonā, vecpilsētā, lielajos parkos, skatīties flamenko un vēl, un vēl. Pēdējo gabalu atvestās saldskābmaizes apēdu vakar :D. Esmu bijusi uz vairākām Erasmus ballītēm dzīvokļos, vienā no tādiem iepazinos ar latviešu meiteni Ingu. Noteikti uztaisīsim kādu kopēju pasākumu. Nesen uzzinājām arī nedaudz šokējošu informāciju, ka Erasmus birojā strādājošā meitene ir no Rīgas. Tas liekas kaut kā tā dīvaini, ka to uzzinājām tikai no citiem Erasmus paziņām un vēlāk pārliecinoties facebook, jo pirmās reizes, kad bijām birojā visu taču skaļi savā starpā apspriedām latviski, arī uz mūsu kartiņām bija rakstīts LV. Nedaudz savādi.
Teruel
Daudz laika esmu pavadījusi arī mājās, jo ir kļuvis mazliet vēsāks, 18. novembrī ļoti gribējās būt Latvijā, tāpēc vismaz centos sev pagatavot kaut ko latvisku, paskatīties kādu latviešu filmu un tā.
Biju aizbraukusi arī uz Teruel, kas ir viena no mazākajām Spānijas pilsētām (tikai 32 000 iedzīvotāju :D ). Tā kā tas ir kalnaināks apvidus, tur ir daudz vēsāks kā citur Spānijā. Pa ceļam rādīja 6,5 grādus. Uz vietas tur laikam bija kādi 8 grādi. Tur jau bija daudz rudenīgi ziemīgāka sajūta kā Valensijā, jo ,pēcpusdienā atgriežoties, te vēl bija 18 grādi. Un Valensija no Teruelas atrodas tikai 140 km attālumā.
Ar meitenēm bijām aizgājušas uz Harija Potera jauno filmu. :D Spāniski tas šķita vēl uzjautrinošāk.
Diezgan cītīgi cenšos meklēt informāciju bakalaura darbam, pat tiku pie soda bibliotēkā, jo nespēju tikt galā ar700 lpp biezu grāmatu. Kā arī beidzot pieliku punktu tulkojumam. Atvieglojums. :)
Teruel
Teruel
Vakar bijām uz poļu meitenes Katrīnas vārda dienu. Polietes tiešām ir ļoti izdarīgas, vienmēr padomājušas par visu. Piecatā ar Emīliju un viņas draudzenīti no Varšavas uzdāvinām Fondju un auglīšus, šokolādi. Cienastā saviem viesiem Kača ir sagādājusi sava vectētiņa lasītas sēnes (marinētas J), vecmāmiņas skābētus gurķīšus un mājās žāvētu cūkas šķiņķis. Laimīgas cūkas gaļiņu J. Vakars ir izcils. Un šodien laikam dosimies uz džeza pasākumu Politehniskajā universitātē.
Ceturtdienas vakarā nu nevar neiet uz lielo botellon pie Universitātes ēkas, kur katru reizi pulcējas ļoti daudz jauniešu, lai iesāktu vakaru, izdomātu, uz kurieni doties tālāk, tur vienmēr staigā apkārt arī klubu bukletiņu dalītāji, kas piedāvā atlaides un ieejas biļetes. Dodamies turp ar mūsu poļu draudzenēm, satiekam arī draugus francūžus, spāņus un iepazīstamies ar meitenēm no Čīles, kas stāsta, ka, lai gan Čīlē arī runā spāniski, viņu spāņu valoda atšķiras un daudzus vārdus meitenēm nākas apgūt šeit.
Vēlāk izlemjam braukt uz klubu Mya, kas atrodas Mākslas un Zinātnes pilsētā. Cilvēku tur ir ļoti daudz. Pārāk ilgu laiku tur gan nepavadām, dodamies mājās. Piektdienā cītīgi piestrādāju pie tulkojuma, bet vēl paliek daudz, ko darīt. Jāpasteidzas. Vakarā domājam palikt mājās līdz Hloja (mūsu draudzene no Francijas) uzaicina uz ballīti viņas dzīvoklī. Izlemjam aiziet uz kādu brītiņu. Lielākā daļa tur ir francūži, cik žēl, ka manas franču valodas zināšanas ir sasodīti niecīgas. Kādreiz es zināju vairāk. Spēlējam kārtis – Uno, pokeru un mēģinām holandiešu puisim iemācīt „duraku”, skaidrošana mums padodas diezgan vāji. Tas nu ir fakts. Un tā kā pirmdiena ir brīvdiena, tad ir jādomā, uz kurieni doties un vai vispār doties, lai svinētu Helovīnu, jo daudziem klubiem un bāriem ir īpaši piedāvājumi tieši šai svētdienai.
Sestdienu pavadām mājās, tulkojot Kamilo Hose Selas stāstus, dzerot tēju un ēdot Turonu. Vakarā noskatos filmu Goal. Svētdienu kā parasti iesākam agri – ap kādiem 12tiem (pateicoties vasaras laika beigām – 11tiem :D ). Apstaigājam ķīniešu bodītes, lai atrastu sev Halovīna tērpus. Krista nolemj būt velniņš, es atrodu spārnus, žēl, ka nekur nav burvji nūjiņas. Pēcpusdienā aizbraucam uz Peñíscolu, tur ir ļoti skaisti. Kad satumst, pils ir krāšņi izgaismota, arī pilsētiņas promenāde ir ļoti skaista pastaigai. Atmosfēra ir jauka, vienīgi pārāk daudz tūristu. Vakarā sapošamies uz Halovīna ballīti. Pa ceļam Kristai daudzi izsaka komentārus par viņas aksesuāru – pātagu. Mani nosauc gan par eņģelīti, gan tauriņu. Ieejot mūsu iecienītajā Cafe Tucan, satieku Pīteru Panku (nevis Pīteru Penu, bet Pīteru Panku (viņš izskatās tiešām pabriesmīgi :D )), kurš manī uzreiz atpazīst feju. Abas ar Kristu esam smagi maldījušās, domājot, ka varētu būt, ka ballītes būs patukšas. Nav iespējams pakustēties, kur nu vēl padejot. + Es visus pamatīgi iedunkāju ar saviem spārniem.
Atkal ir pagājis kāds laiciņš kopš esmu rakstījusi. Šoreiz gan diži daudz nav noticis. Nē, tā laikam nav īsti taisnība. Biju ekskursijā uz vēl vienu ciematiņu ar skaistu pili/cietoksni. Xativa ir labāk saglabājusies nekā citi, kur esam bijušas. Jūru gan nevar redzēt, bet kalni, zaļums un debesis apkārt ir ļoti, ļoti skaistas. Man patīk un tā ir varen laba sestdiena. Esam sadraudzējušās ar francūžiem, vienā ballītē iepazinos ar igaunietēm, kur man pastāstīja, kur atrodas krievu veikaliņš. Tiku pie kāruma sieriņiem un Laimas zefīriem. Jauki. Igaunietes pazīstot arī vienu latviešu puisi šeit Erasmusā. To mēs nezinājām. Palēnām cīnos ar grāmatām Bakalaura darbam, jo laiks skrien kā negudrs. :D Ir palicis nedaudz vēsāks – naktī vien 13-16 grādi, pa dienu 19-22. Jāmeklē kādas siltākas drēbes. Dzīvoklī pa nakti ir vēsi, ceru, ka nebūs vēsa ziema šeit, jo bez apkures pārāk silti varētu nebūt. Parunājos arī ar pāris vāciešiem vāciski. Ilgstošu sarunu gan man tomēr neizdodas uzturēt un sanāk kaut kāds vācu un spāņu valodas sajaukums. Krievu valodā rakstījām kontroldarbu, un man pat bija viena kļūda. Hahahah daudz braukājos ar velosipēdu, ali gan vējainās dienās Valensijā tas ir grūti izdarāms, it sevišķi, ja ir pretvējš. Sāku domāt par savu ciemiņu vizīti. Jāizveido kāds plāns, ko darīsim. Šonedēļ līdz šim izballējāmies tikai pirmdien. Mazliet uznācis nogurums, bet varbūt, ka tas ir pat labi. :D sveicieni....
Nedēļa pilna ar jauniem iespaidiem, secinājumiem par cilvēkiem, par spāņu ieradumiem. Lielākām un mazākām veiksmēm, neveiksmēm. Aizbraucam uz Albuferu – lielu ezeru, kur apkārtnē tiek audzēts rīss. Albufera ir viens no objektiem, kas noteikti ir jāredz, esot Valensijā, lai gan nekādu lielo sajūsumu tas neizraisa, jo nav nekas tāds, ko nebūtu redzējušas, jo ainava stipri atgādina ierastos Latvijas ezerus ar meldrājiem, putniem, saliņām utt. Bet redzēts ir un tas ir svarīgi, tāpat tā bija arī mūsu pirmā īstā Erasmus ekskursija. Ceturtdienā atkal dodamies uz botellon. Daudz, daudz cilvēku. Piektdien izdejojamies vienā no lielākajiem Valensijas klubiem – La indiana. Mazliet labāka mūzika kā citos klubiņos. Krievu valodas lekcijā saprotam, ka varēsim apgūt spāņu vārdiņus, kurus nezinām vai esam piemirsušas, tā kā par lieku nebūs. :D Vismaz tā. Sestdienā aizbraucam uz ciematiņu netālu no Valensijas, lai apskatītu pilsdrupas, amfiteātri u.c. Vēlāk dodamies vakariņās ar Alberto un viņa kādreizējiem darba kolēģiem. Šoreiz viss :D
Mazliet jau sajucis, pie kuras dienas apstājos. Bet nu labi. Trešdien ir mūsu pirmā sporta nodarbība. Ir labi, bet mazliet traki. Pēc tam pāris stundas nav spēka nekam. Ceram, ka ar laiku pieradīsim. :D Pēc nodarbības iepazīstamies ar ļoti foršu vācu meiteni. Iespējams, ka viņa man pamācīs vācu valodu. Tas man noderētu. Dodamies ballēties ar Emīliju un viņas poļu draudzenēm. Ļoti jaukas meitenes. Ballējamies gan trešdienā, gan piektdienā, ceturtdien dodamies ēst tapas un pastaigāties gar ostu, jo mazliet izklaidējam Viktora draugu Ovenu no Īrijas. Viņam Īrijā esot daudz latviešu paziņu. Brīnums gan! :D Palēnām gatavojamies Kristas dzimšanas dienai. Sestdienā taisām meiteņu ballīti, no Latvijas ciemos ir atbraukusi Darja. Ielūdzam vēl mūsu trīs poļu draudzenīte un jauko vācieti. Viss izdodas ārkārtīgi jauki, lai gan normāli veikali šajā sestdienā ir ciet un lielas problēmas ir nopirkt kaut ko galdā liekamu. Dumji, ka par to neiedomājāmies piektdienā. Cenšamies pārbīdīt mēbeles dzīvoklī, bet šī iecere piedzīvo smagu fiasko. Vispār traka dieniņa. Beigu beigās visas skaistas, augstpapēžu kurpēs, kleitās dodamies kārtīgi izdejoties. Manas kurpes gan to neatļauj darīt aktīvi. :D Un Spānijā ir grūti būt 1,80 m garai, tāpēc turpmāk pievērsīšos zempapēžu apaviem. :D Svētdien braucam uz ciematiņu „Calpe”, tur notiek Oktoberfest. Alus svētkus gan mazliet nokavējam, bet pastaigājamies pa ciematiņu, pludmali, vēlreiz dziedam Kristai „Cumpleanos feliz”. Staigājam arī pa parku, kas atrodas uz kalnā . Ļoti skaisti. Skats no kalna uz ciematiņu, jūru, visu ainavu ir neaprakstāmi skaists. Svētdiena ir pavadīta brīnumjauki. Vakar bijām uz Erasmus ballīti kopā ar mūsu spāņu draugiem, izdejojāmies mūsu iecienītajā „Tucan” klubiņā.
Ir pagājusi vairāk kā nedēļa kopš neesmu rakstījusi, bet tas tāpēc, ka šī nedēļa bija tiešām raiba. 28. septembrī dodamies uz lekcijām un vakarā esam ielūgtas pie franču puiša uz 20. dzimšanas dienas svinībām. Samācāmies dažādas Nīderlandē populāras spēles. Traki. Ar Kristu izlemjam jau ap diviem doties mājās, lai no rīta spētu piecelties uz lekciju 12.00. Trešdienu pavadu pa mājām, jo arī es esmu tikusi pie vīrusa – sāp kakls, galva, lauž muguru. Pa skaisto. Ceturtdien jau atkal jūtos krietni labāk un varu doties uz Valensijas lielo botellonu pie Universitātes pilsētiņas. Izrādās, ka ceturtdienās Valensijā ir lielāka ballīte kā piektdienās. Pēc botellona aizbraucam uz Mākslas un Zinātnes pilsētiņā esošo naktsklubu, tas ir iespaidīgs un jauki,ka caur paziņām tiekam pie ieejas nevis pa 8, bet gan pa 5 eiro. Izballējamies un ap pieciem esam mājās. Piektdienu atpūšamies, mazgājam drēbes un kravājam mantas, lai brauktu uz attālākiem ciematiņiem brīvdienās. Apmetamies ciematiņā Ribella Mar un dodamies uz citu, kas saucas Mar Ribella, skatāmies, kā vērši skrien pa ielām, man nepatīk, mazliet bailīgi, lai gan šie vērši ir samērā lēni un padumji. :D Ieturam vakariņas, nobaudam Mojitos un dodamies uz pensionāru ballīti, padejoju pasadobli, tiekam pie smieklīgām cepurēm un ir laiks doties atpakaļ uz otru ciematiņu. No rīta pastaigājamies pa ciematiņu Ribella Mar, redzam kārtīgu spāņu vecpilsētiņu, mazliet kalnus, mazu vēršu cīņu arēnu, gandrīz ieejam muzejā. :D Pusdienās ēdam dažādas uzkodas, īsti spāniskā garā. Pagaidu mājās mazliet uzspēlējam pokeru un izlemjam aizbraukt uz ezeru, kur pamētājam „vardītes”, man nesanāk. :D ( Baigais brīnums! :@) Redam bembijus (stirniņas) un ir ļoti Pēc tam dodamies uz ciematiņu, kas atrodas tikai kādu 20 km attālumā no Valensijas. Izbaudām vakaru, apgūstam jaunu spāņu spēli. Ar meitenēm izlemjam, ka mājās būs jāsatrenējas. :D No rīta pastaigājamies pa pludmali, ēdam saldējumus un atgriežamies Valensijā, lai vakarā dotos uz flamenko priekšnesumu. Tas ir pilnīgi kas cits, ko biju domājusi. Man patīk ļoti, ļoti.
Pēc burvīgās nedēļas nogales klāt ir pirmdiena. Esam citā angļu valodas grupā, tāpēc pirmdienās mums lekciju vairs nav. Aizmirstam, ka sports mums ir pirmdienās un trešdienās, par to atceramies tikai vakarā, kad jau ir par vēlu. Neko darīt, pirmā nodarbība tad mums būs tikai trešdien. Vēl joprojām dzīvojam bez ēst gatavošanas un siltā ūdens, jo gāzes katls pēkšņi svētdien vairs nestrādāja. Vakar cītīgi apmeklējām lekcijas un vakariņojām krodziņā „Bodega Fila”, nogaršojot atkal citādas spāņu uzkodas. Šorīt bijām uz pirmo savas grupas angļu valodu – līmenis zemāks, profesors foršāks, grāmata tā pati. Viss labi, vismaz tie 34 eiro par grāmatu nav kaķim zem astes. Sporta nodarbība ir tiešam lietderīga. Man patīk. Un tagad tiek labots gāzes katls. Man jau ir apnicis mazgāt matus aukstā ūdenī!!! Turam īkšķus! :)
Piektdienas vakars izdodas jauks Alberto un Pedro kompānijā, apmeklējam vēl neredzētas vietas. Valensija ir ballīšu un izklaižu galvaspilsēta. Laikam būtu iespējams iet katru vakaru uz citu klubu un tāpat nenāktos kādu atkārtot. :D
Gulēts ir maz, no rīta saprotam, ka Kristai labāk derētu kāds mediķa padoms, tāpēc dodamies uz slimnīcu, lai dabūtu kādu efektīvāku zāļu recepti. Nu jau būs pavisam labi. Mēs ar Līvu ēdam ķiplokus, dzeram tēju ar Rīgas balzamu. Tas imunitātei.
Šajā sestdienā esam ielūgtas uz Paelju Pedro vecāku mājās. Esam jauka kompānija – mēs ar Līvu, Pedro, Albeto, Bea, Federiko, Delie, Viktors un Pedro vecāki. No sākuma ir grūti saprast valodu, jo visi runā ļoti ātri. Nogaršojam dažādus spāņu ēdienus. Pavadām skaistu dienu. Vakarā paliekam mājās atpūšoties un es aizmiegu, skatoties filmu „4 krekli”. Svētdienu pavadām ļoti mierīgi – aizbraucam uz tuvēju ciematiņu, kur ir gadatirgus, tas ir ļoti interesants, daudz plašāks un bagātīgāks kā tas mēdz būt Latvijā, pastaigājamies parkā, tur arī piknikojam. Parks ir pilns ar svaiga gaisa cienītājiem, tur ir gan vismazākie, gan visvecākie, suņi, dejas, dziesmas utt. Skaisti. Spāņi tiešām māk atpūsties un baudīt dzīvi. Vakarā skatāmies filmu ar Andželīnu Džoliju. Nepatīk. :D Vakarā jūtos mazliet saaukstējusies, bet ķeros pie dažādiem līdzekļiem, lai no rīta viss jau atkal būtu kārtībā.
Atkal ir pienākusi jau kārtējā pirmdiena un pošamies uz angļu valodas lekciju, pirms tam iegriežamies grāmatnīcā, lai iegādātos angļu valodai nepieciešamo grāmatu (vienu uz trijām) – un labi, ka tā, jo par vienu mācību grāmatu bez darba burtnīcas mums pajautā 34 eiro. Esam šokā un šodien mums angļu valodas lekcijas krīt uz nerviem. Laimīgas, ka tikušās ārā :D. Pēc tam aizejam uz bibliotēku, kur tomēr netieku pie grāmatām, jo vēl neesam ievadītas Uni sarakstā kā studentes. @#$%*!!! Lielāko dienas daļu pavadām mierīgi pa mājām, atpūšoties, vēlāk vakarā dodamies uz Erasmus ballīti, kur satiekam jau vairākus Erasmus paziņas un arī jauko Emīliju no Polijas. Vakars ir izdevies, lai arī pa ceļam nopirktā pica liek vilties.
Tātad ir otrdiena, nolemjam pagulēt ilgāk, jo lekcijas sākas tikai 17.30. Aizbraucam uz pludmali ar Valenbici divriteņiem, bet iekuļamies ķezā, jo, kad gribam braukt mājās, izrādās, ka esam izmantojušas nestrādājošu staciju, kas uzrāda, ka velosipēdu neesam nodevušas un pie citiem netiekam, kā arī mums laikam draud naudas sods. Skaisti!!! Sazvanāmies ar klientu apkalpošanas nodaļu, bet lekciju tomēr nokavējam. Krista saka, ka tā lekcija būs interesanta un eksāmenā nebūs spīdzināšana. Vakarā dodamies uz Uni, kur mūs gaida ārkārtīgi punktuālais un garlaicīgais spāņu literatūras profesors. Sajūta it kā mēs būtu kādā Latvijas lekcijā, žāvājoties gandrīz izmežģīju žokli. Šo nu gan nebūs forši mācīties. Tā kā lekcija beidzas tikai 21.30, paliekam mājās. Trešdienā atkal dodamies uz Uni mācīties krievu valodu :D Esam trāpījušas iesācēju grupā. Smieklīgi. Līva ar Kristu diezgan apmierinātas, man tomēr kaut kā ne visai. (Privet, marija, poka, marija – ir viss, ko mēs apgūstam pirmajā dienā) Vismaz atkārtošu rakstību, ko neesmu lietojusi kopš 12.klases. Pabraukājamies ar velosipēdiem, mazliet iekuļamies ne pārāk foršā rajoniņā, kas krasi atšķiras no centrā un Uni apkārtnes. Dīvaini, ka cilvēki var tik ļoti atšķirties dažādās pilsētas daļās. Valodas mūsdienu sabiedrībā ir diezgan OK, lai arī beidzas 21.30, kad Uni jau tiek izdzēsta gaisma. Laikam tomēr man labāk patiktu mācīties no rītiem... Dodamies mājās, stadionā notiek futbola spēle starp Valensijas klubu un Madrides Atlas, ielas pilnas cilvēkiem, tāpēc izvēlamies apkārt ceļus, jo citādi pat ar velosipēdu ir grūti izbraukt.
Pienāk ceturtdiena, ejam uz angļu valodas lekciju, Krista paliek mājās, jo ir apslimusi. Ar Līvu pabraukājam pa vecpilsētu, iepērkamies. Utt. Mums vakarā sarunāta B52 ballīte, jo citādi spāņi to īsti nepazīst, bet izrādās, ka Krista ir tiešām apslimusi – iesnas, drudzis utt. Ar Līvu cenšamies viņai visādi palīdzēt un dzīvokļa ballīti atceļam. Lai paliek nākamajai nedēļai. Dodamies paballēties ar mūsu foršajiem spāņiem, neesam viņus kādu laiku redzējušas, tāpēc arī spāniski sanācis parunāties daudz mazāk. Tas nepavisam nav labi.
Šorīt mums lekciju nav, bet Līva mani tāpat uzmodina, lai aicinātu doties apskatīt Valensijas lielo tirgu un vecpilsētu. Ideja ļoti laba, tāpēc ceļos vien augšā, apēdu priekšpēdējo Līvas cepto šokolādes kēksiņu ( mums ir pašām sava konditore :)) un atkal sēžam uz velosipēdiem. Tirgus ļoti iespaidīgs, gribas nopirkt un pagaršot visu. Pamēģinām valensiešiem tipisku dzērienu Orchatu – pamēģinājām (garšo kā Smekta tikai mazliet saldāka) un izlēmām vairs nemēģināt. :D Vecpilsētas daļa Valensijā ir ļoti maziņa, bet to tiešām ir vērts redzēt. Iegriežamies grāmatnīcā, kur iegādājamies šo to lasāmu. Spāņu grāmatnīcās es vienmēr jūtos kā saldumu veikalā :D saņemu dažus padomus grāmatām, kas man varētu noderēt B darba rakstīšanai. Izdarīts arī kaut kas lietderīgs. Aizbraucam mājās, lai mazliet atpūstos un jau drīz atkal dotos tālāk, šoreiz uz pludmali vēl mazliet pasauļoties, atpūsties un iesākt lasīt. Tieku arī pie jaukas pēcpusdienas snaudas, man laikam patīk siesta. :) un vēl man garšo spāņu olīvas!!!
Svētdiena mums tā arī pagāja, tīrot māju, sauļojoties pludmalē. Tur arī satikām poļu meiteni Emīliju, kuru jau apciemo draudzene. Sasveicinājāmies ar viņas trakajiem istabas biedriem. Labie čalīši :D Svētdienas vakaru izlemjam pavadīt mierīgi, skatīties filmu un morāli gatavoties pirmajai lekcijai universitātē. Te pēkšņi mums zvana Emīlija un aicina uz svētdienas vakara pasēdēšanu. Daudz nedomājam un piekrītam. Emīlijas dzīvoklis atrodas 1 minūtes gājienā no mūsējā. Esam gandrīz kaimiņos. Parunājamies, paklausāmies mūziku. Ap kādiem trijiem dodamies mājās, jo pirms lekcijām vēl gribam apmeklēt mūsu tutoru. Angļu valodas pasniedzējs ir ļoti jauks, lieto arī dažādus spāņu izteicienus un arī pa kādam rupjākam vārdam. Uzjautrinoši. Esam grupā kādi 50 cilvēki. Mācīsimies kopā ar pirmkursniekiem, tik smieklīgi būt ar viņiem kopā jau to pirmajā dienā. Lielākā daļa no viņiem nākotnē vēlas kļūt par angļu valodas skolotājiem. Līmenis ir B1 :D. Akadēmijā laikam mācījāmies Advanced English. Vismaz nebūs jāpiepūlas. Lekcija kopumā ilgst gandrīz 1,5 h – vajadzēja būt 2 h it kā. Tiekam brīvībā ātrāk, lai varam iet ēst. Nenormāli līst lietus, ķīniešu veikaliņā nopērkam lietussargus par pāris eiro. Man, protams, esot jāpērk rozā. Nu labi! ;) Aizejam mājās, ieraugam pastkastītē savas Valensijas velosipēdu gada lietošanas kartiņas. Super. Izmēģināsim jau pievakarē, lai dotos uz tuvējo lielveikalu Saler. Mājās šausmīgi sasitu kāju. Domāju, ka tas tāpēc, ka nenokritu, paslīdot peļķēs uz ielas. Puskāja ir zila. Līva iesaka sasmērēt ar sviestu. Mazliet palīdz, bet sāp tāpat.
Pabraukājamies ar velosipēdiem, secinām, ka tuvējais lielveikals nav foršs. Nebūs aršana! :D Krista ir apslimusi, jāver aptieciņa vaļā. Uz ballīti iesim tikai mēs ar Līvu. Tur satiekam jau pāris paziņas no citām Erasmus ballītēm, Emīlijas dzīvokļa biedrus. Varam ballēties, jo otrdienās mums ir tikai divas lekcijas. No 15.30 – 17.30 un no 19.30 – 21. 30 :D. Satiekam divas itālietes no mūsu fakultātes, ar kurām kopā mums būs lekcijas. Cik jauka pārmaiņa, jo lielākā daļa, ko satiekam, mācās Valensijas Politehniskajā universitātē. Gribēšu redzēt, kā varēšu pamācīties spāņu literatūru tik vēlā vakarā....
Klāt ir jau otrā sestdiena Valensijā. Atpūšamies, laiskojamies pa māju. Piesakāmies Erasmus ekskursijai, cerams, ka šoreiz notiks. Secinām, ka Valensijas lielo izmēru un ārkārtīgi daudzo klubu dēļ ir grūti atrast vienkopus daudzus erasmusniekus, ja vien tas nav īpaši Erasmus pasākums. Ap kādiem trijiem beidzot esam sataisījušās, lai dotos apskatīt zinātnes un mākslas pilsētu. Kāds labs cilvēks mums pastāstīja, ka tā atrodas nieka 5-10 minūšu attālumā no mūsu dzīvesvietas. Domājām, ka tas ir daudz, daudz tālāk. Ēkas ir iespaidīgas, viss apkārt skaists, sakopts, grezns. Spīd saule un viss skaisti atspīd zilos, baltos un pelēcīgos toņos. Tiešām vērts redzēt. Izlemjam iegādāties biļeti tikai okeanogrāfa apskatei (studentu cena 20.32 eiro), lēts šis prieks nav, bet tāpēc jāapskatās viss un labi kārtīgi, lai divreiz nebūtu jāiet. Mums patīk. Skatamies haizivis, visādus jūras un okeāna mošķus, delfīnu šovu ar ārkārtīgi lieliskiem treneriem. Brīnišķīgi. Pavadām okeanogrāgā kādas 2,5 stundas un dodamies mājās. Nogurums ir liels, tāpēc izlemjam palikt mājās un noskatīties filmu „Stardust”. Mazliet murgaina pasaku filma. :D un buenas noches.
Šorīt pamostamies no šausmīga trokšņa uz ielas. Izzrādās tur notiek kāda zaļa dzīveisveida akcija, visa iela pilna ar riteņbraucējiem. Līdzi minās pat vismazākie. :)
Spāņi vispār ir ļoti ģimeniski un ārkārtīgi domā par bērniem, ja kaut kur dodas, vienmēr mazie ir līdzi. Šodien domājam vēl aizbraukt uz jūru pasauļoties, vēl neesam pietiekami brūnas,kā arī, protams, svētdiena mums ir tīrīšanas diena, tāpēc eju slaucīt putekļus. Hasta maņana! :)
Ir sākusies jauna nedēļa. Dodamies uz vecpilsētu, gribam izpildīt obligāto programmu - vecpilsēta tīri teorētiski, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem apskates objektiem. Tomēr Valensijas vecpilsētā esošie veikali mazliet pamaina mūsu šīsdienas mērķus. Bet arī 15 kg bagāža, tomēr neatļauj lielu garderobes dažādību. Esam sevi iepriecinājušas ar šo to jaunu, sagurušas nolemjam doties mājās, jo šodien mūs arī apciemos interneta onkulis Rohers. Vienojamies ar viņu, ka pie interneta tiksim rīt un patiesībā daudzmaz uz goda vārda, jo nepieciešamo dokumentu mums nav. Kaut kā mazliet sajūta kā nelegālajām imigrantēm. Redz kā – Spānijā ar Eiropas Savienības pasi tomēr nevari justies kā pilntiesīgs cilvēks. Vakarā malkojam mūsu iemīļoto dzērienu (1,5l – 1,4 eiro) Sangrija. Dodamies uz Erasmus ballīti, ēdam Paelju. Beidzot arī esam tikušas pie kādiem Erasmus paziņām. Esam izdejojušās, nogurušas, tāpēc dodamies mājās ar taksi. Negribas iet kājām 25 minūtes. Pirmdiena noslēgusies interesanti. Otrdienu sākam ar vietējo optiku, maiznīcu un augļu, dārzeņu veikaliņu. Manas brilles tiek salabotas par velti, domāju, ka šajā optikā vēl iegriezīšos. Pusdienās izlemjam gatavot sviesta pupiņas, kā Latvijā. Interesanti, ka šeit visi krāmu veikaliņi ir ķīniešu, bet augļu un dārzeņu bodītēs saimnieko indieši. Domājam savu piemājas veikaliņu apmeklēt bieži, pārtikt no augļiem un dārzeņiem izskatās diezgan ekonomiski un arīdzan veselīgi. Vakariņās dodamies ēst „Tapas” ar Alberto un Pedro. Pagaršojam mazus astoņkājīšus. Kristai īsti neiet pie dūšas, man gan. Atkal dodamies uz netālo ciematiņu, lai ballētos ar AEGEE-Valensijas Vasaras universitātes dalībniekiem. Jautri.
Nākamajā dienā braucam uz jūru pasauļoties. Redzam tur jau satiktus Erasmus cilvēkus un vēl daudzi, izdzirdot pieminam vārdu „Erasmus”, paceļ galvas mūsu virzienā. Esam daudzi Valensijā. Pēc jūras aizbraucam uz Universitāti, kur atkal nenokārtojam neko. :) Rīt jānāk atkal. Dodamies mājās un gatavojamies jau trešajai šīs nedēļas ballītei. Dodamies uz Erasmus ballīti, tur šoreiz arī pievienosies Alberto, Pedro un viņu AEGEE bars. Tik agri klubā nav ko darīt, tur notiek kaut kādas salsas, merengas un bačatas nodarbība. Kaut kā absolūti nevilina, tāpēc pievienojamies AEGEE „botellonam” automašīnu stāvvietā, kuru tad pārtrauc māju iedzīvotāji, jo vispirms met mums ar olām, tad izsauc policiju. Latvijā piedzīvota tikai otrā metode. Interesanta kultūras iezīme. Traki.
Ceturtdienas rītā ceļamies, lai dotos uz Universitāti, organismam absolūts miega bads, tāpēc nolemjam šo dienu atpūsties, jo kurš gan sēž mājās piektdienā vai sestdienā! :D Universitātē runājamies ar tutoru. Esam izvēlējušās priekšmetus, dažus ļoti negribējām, citi paredzēti visam gadam utt. Nolemjam mācīties krievu un angļu valodu. Tutors apstiprina mūsu izvēli, bet, kad dodamies pie sekretārēm nokārtot visus papīrus, izrādās, ka esam paņēmušas divus priekšmetus valensiešu valodā, kas ir kā spāņu, franču un itāļu valodas apvienojums. Paldies, ģeogrāfiju un antropoloģiju tātad nemācīsimies. Izvēlamies divus priekšmetus, ko bijām pārsvītrojušas kā noteikti nē. :D Tātad mācīsimies – krievu, angļu un spāņu valodas, valodas mūsdienu sabiedrībā un spāņu litreratūru.Arī lekciju izkārtojums pa dienām reāli „iespārda”, bet nu es tāpat ceru, ka krievu valodu varētu pārāk cītīgi nepameklēt. :)
Dienas atlikušo daļu pavadām mājās, atpūšoties, izbaudot to, ka ir jau pieslēgts internets. Beidzot saņemos sākt rakstīt blogu.
17. septembri iesākam ar gājienu uz banku, lai samaksātu par Uni kartiņu. Man liekas, ka Spānijā ir vismaz kādas 100 dažādas bankas, tāpēc paiet laiciņš, kamēr sameklējam kādu no tām, kurās varam samaksāt. Pastaigājamies pa Valensijas vecpilsētu, bet jau atkal veikali novērš mūsu uzmanību un drīz vien konstatējam, ka esam krietnu gabalu nomaldījušās. Neko darīt, dodos mājās, lai vēlāk ar jauniem spēkiem dotos 2,5 h garā pastaigā pa vecpilsētu un šoreiz tad beidzot tiešām esmu izpildījusi uzdevumu. Kā arī sajūtos lepna, kad uz jautājumu, kāda stila katedrāle ir šī, pasakot, ka tā ir kaut kas starp Romāniku un Gotiku, esmu novērtējusi pilnīgi precīzi. :) Cepums man! :) Vakarā atkal dodamies ballēties, šoreiz tikai trijatā, jo Pedro un Alberto ir aizbraukuši uz visu nedēļas nogali prom no pilsētas. Sapucējamies un varam doties, jo, par pārsteigumu mums, spānietes ļoti cenšas – krāsojas, liek mākslīgos nagus, iet pie friziera utt. Nevaram jau palikt ēnā!
9. Septembris mums sākas agri, ir jāpaspēj daudz. Ar Līvu ejam uz tramvaja pieturu, lai dotos vairāk uz centru skatīties dzīvokļus. Tramvaja pieturā redzam, ka tur ir arī kāds urļīga paskata džekiņš, kurš kādā mirklī gar savu botu turpat pieturā trin nazīti. Pa skaisto :D. Arī Alberto iepriekš komentēja, ka Kristas izvēlētā dzīvesvieta 3 minūšu gājienā no jūras atrodas vienas ielas attālumā no bīstamākā Valensijas rajona. Tajā ar Līvu arī mazliet ieklīdām no rīta. Apskatam vienu dzīvokli, tur vieta brīva tikai vienai no mums. Turpinām meklēt. Apskraidam vairākus dzīvokļus, kādu neatrodam, jo esam sajaukušas ielas kartē, cits jau izīrēts. Krista pievienojas mums un ir sapratusi, ka tas dzīvoklis viņai tomēr neder > 55 minūtes ar kājām uz fakultāti. Tomēr veiksme mums uzsmaida un atrodam dzīvokli pa 500 eiro – 3 istabas, salons. Mazliet vintage stilā, bet būs OK. Dzīvosim visas trijatā. Vienīgi nav interneta, bet to mūsu dzīvokļa saimnieks David (ārkārtīgi vecs) apgalvo, ka esot viegli pieslēgt. Lai nu tā būtu, esam laimīgas, ka tiksim zem jumta. Pasakāmies Kristas pirmā Valensijas dzīvokļa saimniecei, Alberto mums palīdz pārvākties. Labi, ka nav sabiedriskajā transportā jāspīlējas.
Sadalām istabas, tā kā visas nav vienāda lieluma un kvalitātes, sarunājam ik pa 8 nedēļām mainīties. Pirmajam posmam tieku pie vidējās istabas.
Zem mana loga notiek negadījums. Redzu, kā meiteni notriec mašīna.
................
Savācamies, lēnām izkrāmējamies, izveidojam nepieciešamo lietu sarakstu. Jāiet uz ķīniešu bodīti un pārtikas veikalu. Šo vakaru pavadām mājās, dzerot sangriju, ēdot meloni un skatoties filmu „Runaway”. Nu mums ir pašām sava Spānijas adrese.
Nākamā diena nāk ar nepatīkamu informāciju, ka ar internetu tik viegli nebūs. Mums nav ne Spānijas identifikācijas kartes, ne Konta spāņu bankā. Ģeniāli. Dodamies uz Happyerasmus biroju, tiekam pie savām ballīšu atlaižu kartēm, izsūdzam bēdas par internetu. Labākais līdz šim dzirdētais padoms: „Kāpēc jūs vienmēr sakāt taisnību!!!!?” Pie interneta tiekam kafejnīcās. Una clara o dos claras. Nav jau tā, ka negaršo. Iegādājamies sev Spānijas sim kartes. Es paņemu arī telefonu
Braukājam ar taksi, jo nespējam visur pagūt un uz trijām taksis sanāk lētāk nekā tramvajs. Noskaidrojam, ka pie mājas esošā „bulcinērija” strādā jau no septiņiem rītā. Tas mums der.
Vakarā dodamies uz pirmo ballīti Valensijā. Alberto un Pedro no AEGEE-Valensija iepazīstina mūs ar šobrīd notiekošās Vasaras universitātes dalībniekiem. Parunājam gan angliski, gan krieviski. Ballīte sākas ar Botellon pie vilciena stacijas, pēc tam turpinām ballēties klubā. D.P.J. Mums patīk. Rīts sākas ne tik moži kā parasti, bez spāņu ID, kuras uztaisīšana aizņemtu mazliet vairāk kā mēnesi, nevaram uztaisīt arī spāņu kontu. Tātad nevaram noslēgt līgumu par internetu, lai gan mums ir pases, līgums par dzīvokli, latviešu bankas konti, Eiropas Savienības vadītāju apliecības un Eiro!!! *#@$^!!!!!!
Uzrodas cerības stariņš. Iespējams, ka nebūsim nošķirtas no ārpasaules – turam īkšķus Dodamies uz pludmali, no autobusa izkāpjam mazliet par ātru un pārliecināmies, ka tur tiešām ir tāds Maskačkas rajoniņš.
Paklejojam pa veikaliem, šeit ir tik daudz kārdinājumu :D
Vakariņojam pie mums mājās (cik labi tas skan) kopā ar Alberto un Pedro, spāņu picai nav ne vainas. Pēc tam atkal braucam ballēties ar AEGEE. Klubā gara rinda, es tieku iekšā bez maksas, Krista ar Līvu jūtas pārāk sagurušas un izlemj braukt mājās. Es palieku ar Alberto, Beatrisi un Federiko.
Ir pienākusi svētdiena, ļoti aizņemta diena – ģenerāltīrīšana, veļas mazgāšana. Ar Līvu dodamies uz pludmali, gribas skaistu iedegumu un pie +33 tas vēl ir iespējams. Sauļojamies tāpat kā spānietes. Un uz kopējā fona tomēr pat neizskatāmies kā kefīra pakas. :D
Jauna atklāsme > svētdienās Spānijā viss ir ciet – jānodrošinās ar pārtiku iepriekš.
Beidzot es saņēmos uzrakstīt. Savu Erasmus braucienu iesāku ar došanos uz Valjadolidu ciemos pie Elīnas. Ar Asnati kopā lidojam no Rīgas uz Briseli, tālāk uz Valjadolidu, kur Elīna vēl izbauda pēdējās savas Erasmus dienas.
Pēc lietainā septembra sākuma Latvijā ir patīkami ierasties + 30 grādos, lai gan tas nozīmē, ka uzreiz ir jāatbrīvojas no jaciņām, kas savilktas mugurā, jo citādi nekādi neietilpinātos 15 kg nododamās bagāžas. Dodamies uz Elīnas un Djego dzīvesvietu.
Pa nakti no spāņu kāzām mājās ir pārradušies arī viesmīlīgie saimnieki. (Kā izrādās, mēģinājuši mani pa nakti pamodināt – āksti)
No rīta izlemjam doties Valjadolidas ielās. Kā jau Kultūras akadēmijas studentes izlemjam doties aplūkot arī muzeju – Svēto izstāde (Zurbaran, Velaskez). Man tomēr neiet pie sirds spāņiem raksturīgā Svēto attēlošanas maniere, bet tas nu ir gaumes jautājums....
Tā kā Valjadolidas pilsētai ir svētki, pilsētas ielas ir ļaužu pilnas, daudzi pastaigājas, paēd kādas uzkodas (tapas), padzer alu vai vīnu. Man ļoti patīk, ka spāņi prot pastaigāties – viņi var lēni, cēli un nesteidzīgi baudīt vidi, visu skaisto sev apkārt. Latviešiem tas būtu jāiemācās, man sāk patikt doma, ka viss taču būs labi – agrāk vai vēlāk viss nokārtojas. Spānijā drīzāk vēlāk. Lai gan arī pēc „tapām” nekādu lielo izsalkumu nejūtam, dodamies pie Djego vecākiem, esam ielūgtas uz pusdienām. Tik jauki.
Ar meitenēm noskatāmies „Letters to Juliet”, mazliet smieklīgi banāli. Vēlāk nolemjam „iet ielās” – pavērot Ginesa rekordu Spānijas karogu plivināšanā. Diemžēl pie karogiem netiekam.
Toties pēc tam dodamies uz Asnates un Elīnas iecienītu krodziņu. Melnās vodkas šotiņi (chupitos) – ļoti garšīgi, žēl, ka Latvijā šis dzēriens nav manīts :D...
Nākamo dienu (6. Septembri) pavadām diezgan mierīgi, Elīna strādā. Ar Asnati dodamies uz Uni, lai tiktu pie interneta un es varētu turpināt panikot par to, ka vēl joprojām man nav dzīvokļa un naktsmītnes Valensijā. Alikantes meitene, kas mani laipni uzņems savās mājās, ir nolēmusi arī ierasties man pakaļ uz lidostu. Kā minimums uzdāvināšu latviešu šokolādīti. Par godu svētkiem dodamies ēst pilsētas uzsaukto kūku – rinda nežēlīga, mums priekšā ielien spāņu večiņas ar komentāru, vai tad šeit būtu tā rinda? :D Gandrīz paliekam ar garu degunu, bet beigu beigās tomēr tiekam arī pie kārotās kūkas. Un arī ar tantiņām šķiramies ar abpusējiem laba vēlējumiem. Viss kārtībā.
Ir pienākusi diena atkal lidojumam – uztraucos par somas svaru, jo Valjadolidā man nav svaru, lai pārbaudītu, vai mans koferis vēl joprojām atbilst noteiktajiem 15 kg un mugursoma – 10 kg. Sajūta, ka neesmu līdzi paņēmusi neko.
Krāmējos un taisos, dodamies uz lidostas autobusu, kura pieturā tad arī atvados no Elīnas, Asnates un Djego. Mazliet skumji. Par turpmāko diezgan maza nojausma.
Valjadolidas lidosta ir ļoti maziņa – gandrīz kā autoosta. Līdz Alikantei jālido vien stunda, tāpēc laiks paiet ātri un arī īsi pirms nosēšanās Alikantes lidostā redzamais Vidusjūras zaļganums noskaņo pozitīvi. Pēc lietainās un vien 25 grādu siltās dienas Valjadolidā Alikante ir patīkama pārmaiņa ar saviem 40 grādiem. Velku nost jakas un džemperi, kas neietilpa koferī.
Sagaidu koferi un dodos ārā, pirmais, ko dzirdu, Hola, Ieva! (Sveika, Ieva). Tik patīkami, ka ir kāds, kas sagaida.
Vienu dienu viesošos pie AEGEE-Alicante pārstāves Irīas. Viņa dzīvo pašā Alikantes centrā, mācās par ārsti tāpat kā viņas tēvs medicīnas profesors. Māte arī ir strādājoša sieviete, ļoti pozitīva un gatavo lieliski. Nobaudu visdažādākos spāņu tradicionālos ēdienus. Pagaršoju Gaspačo (auksta tomātu zupa) – ļoti labi. Runājos ar profesora kungu par savu bakalaura darbu, par spāņu partizāniem un Latvijas attiecībām ar Krieviju. Laimas tumšā šokolāde tiek augstu novērtēta. Man prieks. Ar Irīu pēc vakariņām dodamies satikt viņas draudzenes, no kurām viena nākamajā dienā dodas savā Erasmusā uz Vāciju, ja nemaldos, uz pilsētu diezgan netālu no Frankfurtes.
Atceros savu pārbraucienu no Leidenas uz Maincu vulkāna ietekmē. Ar meitenēm noskatāmies pēdējos mirkļus Spānijas un Argentīnas draudzības spēlei. Spāņi zaudē ar 1:4, nesmukums čempioniem :D
No rīta izejam nelielā pastaigā pa Alikantes skaistākajām vietām – ostu, promenādi un mazām ieliņām. Iedodu vēl kādu serenādīti Irīai, atstāju viņai arī divlatnieciņu, jo uz tā tik jauka gotiņa. Kopā dodamies uz autoostu, piesaku,lai vēlreiz pasveicina vecākus un Paldies par visu. Pēc mazliet vairāk kā 2 h gara brauciena esmu ieradusies Valensijā, kur esmu sarunājusi sagaidītāju no AEGEE-Valencia. Pagaidu vēl kādas 20 minūtes un Alberto ir klāt. Pastaigājos pa Valensijas galveno ielu. Secinu, ka esmu smagi kļūdījusies Valensijas izmēros. [paldies google maps :D ] Ar Alberto braucam uz lidostu sagaidīt Līvu un Kristu, Kristai dzīvoklis jau aizrunāts, mums tikai rezervēta pagaidu istaba uz divām naktīm. Sazvanāmies un vai, cik jauki! Istabas rezervācija ir atcelta! Lieliski, esam uz koferiem un bez vietas kur palikt pa nakti.
Kristas dzīvokļa saimniece atļauj mums pagaidām palikt tur uz pāris naktīm, kamēr meklējam sev dzīvokli. Kā viņa teica: „Ir cilvēki, kas rada problēmas un kam ir risinājums.” Jauki. Internetā cītīgi meklējam dzīvokļu sludinājumus, sazvanāmies un sarunājam laikus, kad iet skatīties. Pirmais vakars mums Valensijā. Aizstaigājam līdz jūrai, pamērcējam kājas Vidusjūrā. Man jau tagad patīk Valensija. Dodamies vakariņās ar Alberto.
