Mans Erasmus
Beidzot es saņēmos uzrakstīt. Savu Erasmus braucienu iesāku ar došanos uz Valjadolidu ciemos pie Elīnas. Ar Asnati kopā lidojam no Rīgas uz Briseli, tālāk uz Valjadolidu, kur Elīna vēl izbauda pēdējās savas Erasmus dienas.
Pēc lietainā septembra sākuma Latvijā ir patīkami ierasties + 30 grādos, lai gan tas nozīmē, ka uzreiz ir jāatbrīvojas no jaciņām, kas savilktas mugurā, jo citādi nekādi neietilpinātos 15 kg nododamās bagāžas. Dodamies uz Elīnas un Djego dzīvesvietu.
Pa nakti no spāņu kāzām mājās ir pārradušies arī viesmīlīgie saimnieki. (Kā izrādās, mēģinājuši mani pa nakti pamodināt – āksti)
No rīta izlemjam doties Valjadolidas ielās. Kā jau Kultūras akadēmijas studentes izlemjam doties aplūkot arī muzeju – Svēto izstāde (Zurbaran, Velaskez). Man tomēr neiet pie sirds spāņiem raksturīgā Svēto attēlošanas maniere, bet tas nu ir gaumes jautājums....
Tā kā Valjadolidas pilsētai ir svētki, pilsētas ielas ir ļaužu pilnas, daudzi pastaigājas, paēd kādas uzkodas (tapas), padzer alu vai vīnu. Man ļoti patīk, ka spāņi prot pastaigāties – viņi var lēni, cēli un nesteidzīgi baudīt vidi, visu skaisto sev apkārt. Latviešiem tas būtu jāiemācās, man sāk patikt doma, ka viss taču būs labi – agrāk vai vēlāk viss nokārtojas. Spānijā drīzāk vēlāk. Lai gan arī pēc „tapām” nekādu lielo izsalkumu nejūtam, dodamies pie Djego vecākiem, esam ielūgtas uz pusdienām. Tik jauki.
Ar meitenēm noskatāmies „Letters to Juliet”, mazliet smieklīgi banāli. Vēlāk nolemjam „iet ielās” – pavērot Ginesa rekordu Spānijas karogu plivināšanā. Diemžēl pie karogiem netiekam.
Toties pēc tam dodamies uz Asnates un Elīnas iecienītu krodziņu. Melnās vodkas šotiņi (chupitos) – ļoti garšīgi, žēl, ka Latvijā šis dzēriens nav manīts :D...
Nākamo dienu (6. Septembri) pavadām diezgan mierīgi, Elīna strādā. Ar Asnati dodamies uz Uni, lai tiktu pie interneta un es varētu turpināt panikot par to, ka vēl joprojām man nav dzīvokļa un naktsmītnes Valensijā. Alikantes meitene, kas mani laipni uzņems savās mājās, ir nolēmusi arī ierasties man pakaļ uz lidostu. Kā minimums uzdāvināšu latviešu šokolādīti. Par godu svētkiem dodamies ēst pilsētas uzsaukto kūku – rinda nežēlīga, mums priekšā ielien spāņu večiņas ar komentāru, vai tad šeit būtu tā rinda? :D Gandrīz paliekam ar garu degunu, bet beigu beigās tomēr tiekam arī pie kārotās kūkas. Un arī ar tantiņām šķiramies ar abpusējiem laba vēlējumiem. Viss kārtībā.
Ir pienākusi diena atkal lidojumam – uztraucos par somas svaru, jo Valjadolidā man nav svaru, lai pārbaudītu, vai mans koferis vēl joprojām atbilst noteiktajiem 15 kg un mugursoma – 10 kg. Sajūta, ka neesmu līdzi paņēmusi neko.
Krāmējos un taisos, dodamies uz lidostas autobusu, kura pieturā tad arī atvados no Elīnas, Asnates un Djego. Mazliet skumji. Par turpmāko diezgan maza nojausma.
Valjadolidas lidosta ir ļoti maziņa – gandrīz kā autoosta. Līdz Alikantei jālido vien stunda, tāpēc laiks paiet ātri un arī īsi pirms nosēšanās Alikantes lidostā redzamais Vidusjūras zaļganums noskaņo pozitīvi. Pēc lietainās un vien 25 grādu siltās dienas Valjadolidā Alikante ir patīkama pārmaiņa ar saviem 40 grādiem. Velku nost jakas un džemperi, kas neietilpa koferī.
Sagaidu koferi un dodos ārā, pirmais, ko dzirdu, Hola, Ieva! (Sveika, Ieva). Tik patīkami, ka ir kāds, kas sagaida.
Vienu dienu viesošos pie AEGEE-Alicante pārstāves Irīas. Viņa dzīvo pašā Alikantes centrā, mācās par ārsti tāpat kā viņas tēvs medicīnas profesors. Māte arī ir strādājoša sieviete, ļoti pozitīva un gatavo lieliski. Nobaudu visdažādākos spāņu tradicionālos ēdienus. Pagaršoju Gaspačo (auksta tomātu zupa) – ļoti labi. Runājos ar profesora kungu par savu bakalaura darbu, par spāņu partizāniem un Latvijas attiecībām ar Krieviju. Laimas tumšā šokolāde tiek augstu novērtēta. Man prieks. Ar Irīu pēc vakariņām dodamies satikt viņas draudzenes, no kurām viena nākamajā dienā dodas savā Erasmusā uz Vāciju, ja nemaldos, uz pilsētu diezgan netālu no Frankfurtes.
Atceros savu pārbraucienu no Leidenas uz Maincu vulkāna ietekmē. Ar meitenēm noskatāmies pēdējos mirkļus Spānijas un Argentīnas draudzības spēlei. Spāņi zaudē ar 1:4, nesmukums čempioniem :D
No rīta izejam nelielā pastaigā pa Alikantes skaistākajām vietām – ostu, promenādi un mazām ieliņām. Iedodu vēl kādu serenādīti Irīai, atstāju viņai arī divlatnieciņu, jo uz tā tik jauka gotiņa. Kopā dodamies uz autoostu, piesaku,lai vēlreiz pasveicina vecākus un Paldies par visu. Pēc mazliet vairāk kā 2 h gara brauciena esmu ieradusies Valensijā, kur esmu sarunājusi sagaidītāju no AEGEE-Valencia. Pagaidu vēl kādas 20 minūtes un Alberto ir klāt. Pastaigājos pa Valensijas galveno ielu. Secinu, ka esmu smagi kļūdījusies Valensijas izmēros. [paldies google maps :D ] Ar Alberto braucam uz lidostu sagaidīt Līvu un Kristu, Kristai dzīvoklis jau aizrunāts, mums tikai rezervēta pagaidu istaba uz divām naktīm. Sazvanāmies un vai, cik jauki! Istabas rezervācija ir atcelta! Lieliski, esam uz koferiem un bez vietas kur palikt pa nakti.
Kristas dzīvokļa saimniece atļauj mums pagaidām palikt tur uz pāris naktīm, kamēr meklējam sev dzīvokli. Kā viņa teica: „Ir cilvēki, kas rada problēmas un kam ir risinājums.” Jauki. Internetā cītīgi meklējam dzīvokļu sludinājumus, sazvanāmies un sarunājam laikus, kad iet skatīties. Pirmais vakars mums Valensijā. Aizstaigājam līdz jūrai, pamērcējam kājas Vidusjūrā. Man jau tagad patīk Valensija. Dodamies vakariņās ar Alberto.
(turpinājums sekos)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru