Ieviņa Valensijā ala "Ieviņa Āfrikā" 11.turp.

Ceturtdienas vakarā nu nevar neiet uz lielo botellon pie Universitātes ēkas, kur katru reizi pulcējas ļoti daudz jauniešu, lai iesāktu vakaru, izdomātu, uz kurieni doties tālāk, tur vienmēr staigā apkārt arī klubu bukletiņu dalītāji, kas piedāvā atlaides un ieejas biļetes. Dodamies turp ar mūsu poļu draudzenēm, satiekam arī draugus francūžus, spāņus un iepazīstamies ar meitenēm no Čīles, kas stāsta, ka, lai gan Čīlē arī runā spāniski, viņu spāņu valoda atšķiras un daudzus vārdus meitenēm nākas apgūt šeit.

Vēlāk izlemjam braukt uz klubu Mya, kas atrodas Mākslas un Zinātnes pilsētā. Cilvēku tur ir ļoti daudz. Pārāk ilgu laiku tur gan nepavadām, dodamies mājās. Piektdienā cītīgi piestrādāju pie tulkojuma, bet vēl paliek daudz, ko darīt. Jāpasteidzas. Vakarā domājam palikt mājās līdz Hloja (mūsu draudzene no Francijas) uzaicina uz ballīti viņas dzīvoklī. Izlemjam aiziet uz kādu brītiņu. Lielākā daļa tur ir francūži, cik žēl, ka manas franču valodas zināšanas ir sasodīti niecīgas. Kādreiz es zināju vairāk. Spēlējam kārtis – Uno, pokeru un mēģinām holandiešu puisim iemācīt „duraku”, skaidrošana mums padodas diezgan vāji. Tas nu ir fakts. Un tā kā pirmdiena ir brīvdiena, tad ir jādomā, uz kurieni doties un vai vispār doties, lai svinētu Helovīnu, jo daudziem klubiem un bāriem ir īpaši piedāvājumi tieši šai svētdienai.

Sestdienu pavadām mājās, tulkojot Kamilo Hose Selas stāstus, dzerot tēju un ēdot Turonu. Vakarā noskatos filmu Goal. Svētdienu kā parasti iesākam agri – ap kādiem 12tiem (pateicoties vasaras laika beigām – 11tiem :D ). Apstaigājam ķīniešu bodītes, lai atrastu sev Halovīna tērpus. Krista nolemj būt velniņš, es atrodu spārnus, žēl, ka nekur nav burvji nūjiņas. Pēcpusdienā aizbraucam uz Peñíscolu, tur ir ļoti skaisti. Kad satumst, pils ir krāšņi izgaismota, arī pilsētiņas promenāde ir ļoti skaista pastaigai. Atmosfēra ir jauka, vienīgi pārāk daudz tūristu. Vakarā sapošamies uz Halovīna ballīti. Pa ceļam Kristai daudzi izsaka komentārus par viņas aksesuāru – pātagu. Mani nosauc gan par eņģelīti, gan tauriņu. Ieejot mūsu iecienītajā Cafe Tucan, satieku Pīteru Panku (nevis Pīteru Penu, bet Pīteru Panku (viņš izskatās tiešām pabriesmīgi :D )), kurš manī uzreiz atpazīst feju. Abas ar Kristu esam smagi maldījušās, domājot, ka varētu būt, ka ballītes būs patukšas. Nav iespējams pakustēties, kur nu vēl padejot. + Es visus pamatīgi iedunkāju ar saviem spārniem.